Es varētu Jums gari un plaši stāstīt, kādu tik visādu – vienlīdz atzīstamu un caurcaurēm pozitīvu – iemeslu dēļ es izšķīros par šī ieraksta publiskošanu. Nu, piemēram, pieminēt, ka viena no ieraksta galvenajām varonēm cita starpā taču saka – „tā pirmā atbilde ir, vai ne, un absolūti vienīgā normālā reakcija, kāda tā arī ir, vai ne, ka iegūt informāciju nav tas pats, kas izdarīt noziegumu”. Tad norādīt, ka, reku, tik daudzus interesējoša informācija ir iegūta, un vēl daudznozīmīgi piebilst – cerams, meitene pa šo laiku nav pārdomājusi un citai sarunu ieraksta varonei nav sācis šķist, ka apšaubāmā veidā izdarīti un iegūti ieraksti tomēr nav īsti laba lieta. Jo savas zāles dakterim, redz, reti kad iet pie sirds (kas, starp citu, noteikti attiecas arī uz mani pašu).
Cits variants – pieminēt tā sauktās „tiesībsargāšanas” iestādes (un nevajag, nēēēvajag mēģināt ieraksta tapšanā vainot kaut kādus mistiskos ļaunos spēkus), kurām pateicoties, šis ieraksts ir sācis staigāt pa rokām. Un pamoralizēt: oi, es izdomāju, ka tas ir mans pilsoniskais pienākums – publiskot šos te ierakstus, lai pierādītu, ka Latvijas tiesībsargāšanas sistēma – tā pati, kuras pārstāvji droši vien jau teju teju grabināsies pie manām durvīm ar jautājumu, no kurienes gan ieraksts, - ar šo sarunu ierakstīšanu un tai sekojušo noplūdi ir uzskatāmi parādījusi, ka sargāt spēj labākajā gadījumā pati sevi un savas tiesības.
Vēl citi varianti – pabrēkāt par to, cik mazticami, ka tiks atklāts šī ieraksta noplūdes pirmavots… pamoralizēt par to, kā paklusām rīkojas un runā cilvēki, kuri par savu svēto misiju izziņojuši valsts glābšanu no nozagšanas un ļaunajiem spēkiem… dvēseliski paspriedelēt par to, cik katra mūsu telefonsarunas patiesībā ir pārbagātas ar muļķībām, rupjībām un vēl daudz ko sliktāku, atklājot pārkāpumiņus no pirātisku filmu pārrakstīšanas līdz pat – oi, bail pat padomāt… Un, protams, ik pa brīdim ievaimanāties par privātuma pārkāpšanu un likt padomāt, ka jebkura no ierakstītajiem vietā varat būt kāds no Jums…
Taču patiesībā pamatmotīvs man bija viens. Lieta tā, ka, tiekot pie šī diska un domājot par to, ko iesākt ar tā saturu, man gluži vienkārši bija bail. Bail iedomāties visus tos fufližņikus – no lembergiem līdz lazdiņiem –, kuri izmantos šo sarunu publicēšanu savā labā. Bail iedomāties visu to varzu, kas pacilāti un principiāli – pēc labākajiem šo ierakstu galveno varoņu dzīves un darba principiem – ar lupām, pincetēm un svētiem lāstiem metīsies virsū man, tiklīdz es šo te nodrukāšu. Bail iedomāties visu to, ko es pats aizvadītajos gados esmu sarunājis pa telefonu un citādi, - gan jau arī tur ir pietiekami jauku lietu, ja kāds ir papūlējies ierakstīt. Nu, vismaz jauku lamuvārdu jau nu noteikti…
Bet es neciešu baidīties, ja lieta ir taisnīga. Un es domāju, ka šī tāda ir – arī ar šo sarunu ierakstu ir pelnījis iepazīties katrs, kuru tas interesē. Tad jau labāk paskatīties, ko jaunu par sevi pēc šo te ierakstu publiskošanas par sevi varēšu uzzināt es pats. Dzīve katrā ziņā būs kaut nedaudz interesantāka. Un ne tikai man. Tāds, lūk, se ļa vī, citiem vārdiem – de facto.
Lato Lapsa